Olena (69) is sitting on an old and worn folding bed in the gym hall of one of the local schools in the Polish town Przemyśl. She arrived 15 minutes earlier after crossing the border from Ukraine to Poland. Exhausted and heartbroken, she only managed to bring a few of her belongings. Everything else she left behind. A safe home through decades and her 44-year-old son and a young grandchild.

She gazes into a space of structured chaos. The school's gym has been turned into a makeshift camp to provide shelter for up to 350 people each day. A place where people can stay up to 2 days to regain their strength and figure out what to do next. “They will take care of my two cats,” she says and looks down. When she fled, she couldn’t bring her cats and some friends promised to feed them. A few days before ending up in Poland, Olena had left her hometown Kharkiv together with four of her neighbors. All of them elderly and the same age as Olena. They are sitting tired on a bed next to her. They are disorientated and in a state of shock. Trying to grasp what they have been going through the past days.

The exhaustion

In the gym, most people have passed out from exhaustion. An old man in a wheelchair needs help. He accidentally urinated his pants while family members went for registration next door. Kids are crying, others are playing. “A car leaves for Germany. Seats for three people. Germany! Four seats for people in another car going to Krakow… Leaving in 10 minutes”. The announcement in Ukrainian cuts through the noise of the loudspeakers. It is one of many locals working round the clock to help organize transportation away from the area. There is a constant flow of people going in and out of the gym hall. Some arrive, others are leaving.

Nothing left for the future

“I pray to be able to go back sometime soon,” Olena says while looking at four people struggling to help the old man out of his wheelchair. When the Russian bombs and missiles started destroying people’s homes and randomly kill citizens of Kharkiv, Olena was forced to flee. It was a quick decision to leave together with her neighbors. All of them being elderly, they decided to stick together to improve their chances. Before the invasion, Olena used to make excursions for tourists around her beautiful town. Now the fear of nothing being left to show in the future has taken over. That the cultural heritage and historic wonders will be destroyed in the daily rounds of shelling. Already Olena has seen severe damage of Kharkiv with her own eyes.

Destination Morocco

“My son and grandchild. They couldn’t leave…” Olena is desperate. She has planned to bring her neighbors to her daughter's place in Morocco. But first, they have to attend the Moroccan Embassy in Warsaw before being able to continue. “We will stay with my daughter until the war ends”, Olena says. Two hours later, volunteers carry their few belongings to the back of a van. Olena and her neighbors got a free ride to Warsaw by yet another volunteer.

Support our work

Olena (69) sēž uz vecas un nolietotas saliekamās gultas sporta zālē vienā no vietējām skolām Premislas pilsētā Polijā. Viņa ieradās pirms 15 minūtēm, šķērsojot Ukrainas-Polijas robežu. Pārgurusi un dziļi satriekta, viņa paguva paņemt līdzi tikai nedaudz no personīgajām mantām. Visu pārējo viņa atstāja. Tai skaitā drošās mājas, 44 gadus veco dēlu un mazbērnu.

Viņa lūkojas strukturētā haosa plašumos. Skolas sporta zāle ir pārvērsta par pagaidu nometni, lai dotu patvērumu aptuveni 350 cilvēkiem ik dienu. Tā ir vieta, kur cilvēki var palikt 2 dienas, lai atgūtu spēkus un sapratu, ko darīt tālāk. “Viņi parūpēsies par maniem diviem kaķiem,” viņa saka un palūkojas lejup. Kad viņa bēga, Olena nevarēja paņemt līdzi savus kaķus, un draugi solīja par tiem parūpēties. Dažas dienas pirms Olena nonāca Polijā, viņa pameta savas mājas Harkivā kopā ar 4 kaimiņiem. Visi gados, līdzīgā vecumā kā Olena. Viņi sēž noguruši blakus gultā. Viņi ir apjukuši un šokēti, mēģinot apjaust, ko viņi piedzīvojuši pēdējās dienās.

Nogurums

Vairums cilvēku sporta zālē guļ lielā pārguruma dēļ. Vecam vīram ratiņkrēslā nepieciešama palīdzība. Viņš nejauši pieslapināja bikses, kamēr ģimenes locekļi aizgāja līdz reģistrācijas galdam. Bērni raud, citi spēlējas. “Mašīna dodas uz Vāciju. Trīs brīvas vietas. Vācija! Četras vietas citā mašīnā līdz Varšavai… Atiet pēc 10 minūtēm.” Paziņojumi skaļruņos ukraiņu valodā izlaužas cauri troksnim. Tas ir viens no vietējiem, kas strādā cauru dienu un nakti, lai palīdzētu organizēt transportu prom no pierobežas reģiona. Nepārtraukta cilvēku plūsma uz un no sporta zāles. Daži ierodas, citi dodas prom.

Nākotnē vairs nav nekā

“Es lūdzu Dievu, lai varu drīz doties atpakaļ,” saka Olena un lūkojas uz četriem cilvēkiem, kas cenšas palīdzēt vīram ratiņkrēslā. Kad Krievijas mestās bumbas un raķetes sāka iznīcināt cilvēku mājas un nogalināt nevainīgus cilvēkus Harkivā, Olenai nācās bēgt. Tas bija ātrs lēmums - doties prom kopā ar kaimiņiem. Būdami jau gados, viņi izdomāja turēties kopā, lai uzlabotu savas iespējas nokļūt drošībā.

Pirms iebrukuma Olena vadīja ekskursijas tūristiem savā skaistajā dzimtajā pilsētā. Tagad ir pārņēmušas bailes, ka nākotnē vairs nebūs nekā, ko parādīt. Ka kultūras mantojums un brīnumainās vēstures liecības būs iznīcinātas nepārtrauktajos uzbrukumos. Olena jau pati savām acīm ir redzējusi graujošos postījumus Harkivā.

Galamērķis - Maroka

“Mans dēls un mazbērns. Viņi nevarēja doties prom…” Olena ir izmisumā. Viņa plāno savus kaimiņus aizvest pie savas meitas Marokā. Bet pirms tam viņiem jādodas uz Marokas vēstniecību Varšavā, lai varētu turpināt ceļu. “Mēs paliksim pie manas meitas, kamēr beigsies karš,” saka Olena. Divas stundas vēlāk brīvprātīgie nes viņu nedaudzās mantas uz autobusiņu. Olenu un viņas kaimiņus aizvedīs uz Varšavu viens no daudzajiem brīvprātīgajiem.

Support our work