Nastya (21) crossed the border to Poland only a few hours prior to this meeting in a makeshift camp in Przemyśl. Together with her mother Ludmilla (40), she brought the two dogs, Mira and Junya. Like tens of thousands of refugees, they managed to cross the border that day. Unbearable scenes had played out in front of their eyes and left a deep and horrifying trace.

It was the non-stop explosions and sirens that finally forced them to flee after moving from one basement to another in Kyiv. “It was really terrifying and emotionally tough,” Ludmilla adds with tears running down her cheeks. Unable to find more words to describe her despair, she just weeps.

The fight

Nastya and her mom came by train. The railway station in Lviv was fully crammed with desperate women and children. There, they witnessed how people were fighting to avoid getting separated in the crowd and the desperation when trying to get onboard one of the overcrowded train wagons. They recall what they saw as pure human despair.

Leaving her boyfriend

Nastya is constantly checking her phone for new messages. Already the longing takes its toll. She had to leave her boyfriend behind. He now keeps her informed about the situation at home. “It’s hard to see his messages about shelling and other things going on there while understanding I can’t be with him. That’s hard.” Nastya’s eyes are fixed to the screen.

The brutal reality of the situation has also reached Nastya through the various groups she follows on her phone. “You see photos of children covered in blood in emergency cars. Can’t these photos move a single Russian official or citizen?” she asks, still looking at her phone.

Leaving the dogs behind was not an option

When asking Nastya about the possibility of leaving the dogs behind in Ukraine, she moves her eyes away from the phone and answers right away: “We strongly believe that our dogs are part of our family… Your dog will never leave you, even if you feel bad or you’re hurt and crying. She will come to comfort you. How can you leave her?”

Nastya seems to be strong as she looks at her mother, still with tears in her eyes. “Peace will come. We’ll make nice tea, buy a huge tasty cake, and we’ll be back home… The only news we’ll hear will be of a newborn panda in China, somebody’s birthday party or somebody planning their wedding… And we’ll never hear a word about war.”

Support our work

Tikšanās brīdi Premislas pagaidu nometnē bēgļiem, Nastja (21) bija tikai pirms dažām stundām šķērsojusi  Polijas robežu. Kopā ar savu mammu Ludmilu (40) viņas līdzi atveda suņus Miru un Junju. Viņām izdevās šķērsot robežu kopā ar tūkstošiem citu bēgļu tajā dienā. Nepanesamas ainas, kas viņām bija jāpiedzīvo savu acu priekšā, atstāja dziļas un šausminošas pēdas.

Nepārtrauktie sprādzieni un sirēnas lika viņām bēgt, pēc tam kad viņas Kijivā bija mukušas no vienas bumbu patvertnes uz otru. “Tas bija šausminoši un emocionāli smagi,” Ludmila papildina, asarām birstot pār vaigiem. Nespējot atrast piemērotus vārdus, lai aprakstītu savu izmisumu, viņa vienkārši raud.

Cīņa

Nastja un viņas mamma atbrauca ar vilcienu. Dzelzceļa stacija Ļvivā bija pārpildīta ar izmisušām sievietēm ar bērniem. Tur viņas piedzīvoja, kā cilvēki cīnījās, lai netiktu atšķirti no savām ģimenēm lielajā pūlī, kā arī izmisumu, cenšoties tikt pārpildītā vilciena vagonā. Viņas atminas, ka redzēja cilvēces lielāko izmisumu.  

Pamest puisi

Nastja nepārtraukti pārbauda vai telefonā nav jaunas ziņas. Ilgošanās rada lielas ciešanas. Viņai bija jāatstāj savs puisis Ukrainā. Viņš tagad informē Nastju par notiekošo mājās. “Ir grūti saņemt viņa ziņas par apšaudēm un citiem notikumiem, kamēr es saprotu, ka nevaru būt ar viņu. Tas ir grūti,” Nastjas acis ir piekaltas ekrānam.

Situācijas brutalitāte ir sasniegusi Nastju arī caur dažādām grupām, kurām viņa seko telefonā. ”Mēs redzam attēlus ar asins pārklātiem bērniem neatliekamās palīdzības mašīnās. Vai tad nevies no šiem attēliem nesatricina Krievijas varasvīrus un parastos iedzīvotājus?” Nastja joprojām veras telefonā.

Atstāt suni nav variants

Kad jautāju Nastjai par iespēju suņi atstāt Ukrainā, viņa paceļ acis no telefona un nevilcinoties atbild: “Mēs stingri uzskatām, ka suns ir daļa no mūsu ģimenes… Suns Tevi nekad nepametīs, pat kad juties slikti vai esi sāpināts un raudi. Viņa nāks un Tevi mierinās. Kā lai viņu atstāj?”

Nastja liekas stipra, kas skatās uz savu māti, kurai joprojām ir asaras acīs. “Miers reiz iestāsies. Mēs uztaisīsim labu tēju, nopirksim lieku, gardu kūku, un mēs atgriezīsimies mājās… Un vienīgas ziņas, ko dzirdēsim ir par jaundzimušo pandu Ķīnā, kāda dzimšanas dienu vai plānotajām kāzām… un neviena vārda par karu.”

Support our work