On February 24, Irisha, her husband Yura and their four-year-old son Nil were supposed to fly back to Kyiv after two weeks of vacation in Latvia. They were visiting Irisha’s mother, grandmother and Latvian stepfather. From the age of 16 until 2020, Irisha had been living in Riga doing her studies and working and had married Yura from Ukraine. 

In 2020, Yura’s job moved from Riga to Kyiv, and the small family decided to come along and start a new chapter in their lives. Irisha was excited to get back to her roots, and she recalls how the future seemed full of opportunities and new adventures. She had taken some years of maternity leave to take care of Nil. Now she was about to start her own business in Kyiv, doing interior design and restoring old furniture. Everything was set when they went on vacation in Latvia in February.

Russia invades Ukraine

“We didn’t get on the plane!” It was Yura’s loud and upset voice next door speaking to a colleague in Kyiv. Irisha was awake and knew something was wrong. She quickly grabbed her phone to find it full of messages and unanswered phone calls. Are you alive? Is everything okay with you? Why don’t you answer…? Everyone thought they had gone back to Ukraine early that morning. Irisha went online to see the news. The war had begun. From Latvia, they could now witness the war unfold, making the Ukrainian people flee by the thousands.

The news was flooded with endless rows of desperate people and overcrowded trains. The Ukrainian people in despair. “We were happy our kid didn’t have to go through all of this. I can manage it, my husband can manage it, but a kid… No…” Irisha remembers how she had to stay strong and was determined to act, even though they were in Latvia.

Irisha started translating when refugees arrived at focal points in Riga. She was working round the clock, at times not even sleeping. Soon her efforts and engagement led her to the newly started organization Tavi Draugi (‘Your Friends’). “If I'm not dying from this work, I don’t feel I’m giving it all I have inside of me… But my husband doesn't think like that.” Irisha smiles but in her eyes there is a sad look. “He [Yura] said many are donating big amounts of money, but he said he donated me. Our family is now my husband and my kid. I’m not in the family. I’m here all the time.” Irisha has been close to a burnout several times during the humanitarian aid marathon, she has been racing for months on end since Russia invaded Ukraine.

Volunteering is like oxygen

In the beginning, it was hard for Yura to accept that his wife spent all her time helping out, but when he saw her achievements and how she dedicates all her power, skills and feelings for Ukraine, he became proud and supportive.

Irisha pets Luna, the french bulldog sleeping next to her. It was abandoned by its owner in war-torn Ukraine. Irisha arranged transport for the dog and adopted her. Full of excitement, Irisha starts to explain all the projects she is involved in at the moment as a lead coordinator at Tavi Draugi. More than 9 projects at the same time. Her energy and power fills the room as she pauses. “As long as the war goes on, I will continue to work here. For me, it is like oxygen!” she burst out.

Freedom

Before leaving Irisha on a summer evening at Tavi Draugi in Riga, she shares a few thoughts on freedom. “The biggest thing you need to understand as a person is the concept of freedom while you have it, because it is intangible. One can't grasp it or feel it physically. We lost our freedom, but now we understand that we are a strong nation. We didn’t know how much we could do together. This was amazing to realize.” After more than 12 hours of hard work, Irisha heads home to get some sleep with her family, before it starts all over again.

Support our work

Šī gada 24.februārī Iriša, viņas vīrs Jurijs un 4 gadus vecais dēls Nils plānoja lidot atpakaļ uz Kijivu pēc 2 nedēļu garā atvaļinājuma Latvijā. Viņi apciemoja Irišas mammu, vecmāmiņu un latviešu patēvu. No 16 gadu vecuma līdz 2020. gadam Iriša dzīvoja Rīgā un studēja, un arī apprecējās ar Juru no Ukrainas.

2020 gadā Juras darbs tika pārcelts no Rīgas uz Kijivu un jaunā ģimene izlēma doties līdzi un sākt jaunu dzīves nodaļu. Iriša bija priecīga atgriezties pie savām saknēm un atcerās, kā nākotne likās iespēju un jaunu piedzīvojumu pilna. Viņa pāris gadus bija bērna kopšanas atvaļinājumā, lai parūpētos par mazo Nilu. Iriša plānoja sākt savu biznesu Kijivā interjera dizainā un antīku mēbeļu restaurācijā. Viss bija gatavs startam, kad ģimene februārī devās atvaļinājumā uz Latviju.

Krievija iebrūk Ukrainā

“Mēs netikām uz lidmašīnu!” Tā bija Juras skaļā un satrauktā balss blakus istabā, runājot ar kolēģi Kijivā. Iriša bija nomodā un saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa aši pagrāba telefonu, kurš bija pilns ar ziņām un neatbildētiem zvaniem. “Vai Tu esi dzīva? Vai Tev viss ir kārtībā? Kāpēc Tu neatbildi…?” Visi domāja, ka viņi bija devušies atpakaļ uz Ukrainu agri tajā rītā. Iriša iegāja internetā, lai pārbaudītu ziņas. Bija sācies karš. No Latvijas viņi vēroja kara attīstību, kas lika tūkštošiem ukraiņu bēgt.

Ziņas bija pārpildītas ar nebeidzamām izmisušu cilvēku rindām un pārpildītiem vilcieniem. Ukraiņu tauta izmisumā. “Mēs esam priecīgi, ka mūsu bērnam tam nebija jāiet cauri. Es tiktu galā, man vīrs tiktu galā, bet bērns… Nē…” Iriša atcerās, kā viņai bija jāpaliek stiprai un kā viņa bija apņēmības pilna rīkoties par spīti tam, ka atrodas Latvijā.

Iriša sāka tulkot, kad bēgļi ieradās palīdzības punktos Rīgā. Viņa strādāja caurām dienām, citreiz pat negulēja. Drīz vien viņas pūles un smagais darbs aizveda viņu līdz jaundibinātajai biedrībai Tavi Draugi. “Ja es neatdodu sevi visu šim darbam, es nejūtu, ka daru pietiekoši labi… Bet mans vīrs nedomā tā pat kā es.” Iriša smaida, bet viņas skatiens ir skumjš. “Viņš (Jura) saka, ka daudzi ir ziedojuši lielas naudas summas, bet viņis ir ziedojis viņu. Mūsu ģimene tagad ir mans vīrs un bērns. Es neesmu ģimenē. Esmu tur visu laiku.” Iriša bija uz izdegšanas robežas vairākās reizes humanitārās palīdzības maratona laikā, kuru viņa skrien jau vairākus mēnešus bez atelpas, kopš Krievija iebruka Ukrainā.

Brīvprātīgais darbs ir kā skābeklis

Sākumā Juram bija grūti pieņemt, ka viņa sieva visu savu laiku pavada palīdzot, bet, redzot viņas sasniegumus un kā viņa visus savus spēkus, iemaņas un jūtas ziedo Ukrainai, viņš kļuva lepns un sāka sievu atbalstīt. Iriša paijā Lunu, franču buldogu, kas guļ viņai blakus. Saimnieks bija to pametis kara izpostītajā Ukrainā. Iriša organizēja sunim transportu un adoptēja viņu. Ar lielu aizrautību Iriša stāsta par visiem projektiem, kuros viņa ir iesaistījusies kā vadošais koordinātors biedrībā Tavi Draugi. Vairāk kā 9 projekti vienlaicīgi. Viņas enerģija un spēks piepilda telpu, kad viņa ietur pauzi. “Kamēr karš turpinās, es turpināšu savu darbu šeit. Man tas ir kā skābeklis!” Viņu pārpilda emocijas.

Brīvība

Pirms atvadīšanās kādā vasaras vakarā Tavi Draugi biedrībā Rīgā, Iriša padalās ar dažām idejām par brīvību: “Svarīgākā lieta, kas Tev kā cilvēkam jāsaprot ir, ko īsti nozīmē brīvība, kamēr Tev tā ir, jo tā ir netaustāma. To nevar paņemt rokās vai sajust fiziski. Mēs pazaudējām savu brīvību, bet tagad mēs saprotam, ka esam stipra nācija, mēs nezinājām ko spējam paveikt visi kopā. To ir pārsteidzoši aptvert.” Pēc 12 stundu smaga darba Iriša dodas mājās pie savas ģimenes mazliet pagulēt, pirms viss sākas no jauna.

Support our work